trešdiena, 2009. gada 1. jūlijs

Diena 30 - secinājumi

Šodien ir pēdējā eksperimenta diena, un jau ir laiks secinājumiem.

Secinājums 1: Izdzīvot uz minimālo algu ir iespējams.
Kaut gan naudā ir iztērēts 122.07Ls, man palika vēl 4 braucieni uz e-talona (1.60Ls), ēdiens ledusskapī aptuveni 8Ls vērtībā, nedaudz C vitamīna, praktiski neskarta bundža ar kalcija tabletēm, un citi sīkumi, ko ir iespējams izlietot nākamajos mēnešos, tā kā reālu šī mēneša izlietojumu var aplēst ap 110Ls. Tajā pašā laikā, man ir jāremontē džinsus (tajos izdega caurums pie Jāņu ugunskura) un būtu vel jāpieskaita mobīlos izdevumus (vismaz 5Ls, ja izvēlās kādu no tagad plaši reklamētajiem izdevīgiem tarifiem). Arī tualetes papīrs mājās drīz beigsies, un jaku drīz vien vajadzēs nodot ķīmiskajā tīrītavā. Kā arī daudzi no Jums uzskata, ka nav korekti braukt sabiedriskajā bez biļetes, tā kā varētu pieskaitīt vēl 12 bezmaksas braucienus (4.32Ls pēc vislētākās biļetes cenas 0.36Ls). Līdz ar to - droši var rēķināt klāt kādus 20-25Ls visādiem šitādiem sīkumiem un aplēst šī mēneša īstas izmaksas kā 135Ls. Ja atrisināt problēmu ar komunāliem maksājumiem ziemā (piemēram, dzīvot pa 2-3 cilvēkiem dzīvoklī, vai izvēlēties mājokli, kurā ir iespējams pašam regulēt apkures intensitāti), pieļauju, ka pat ziemu ar šādu budžetu var pārdzīvot, kaut gan neesmu drošs par to, cik daudz augstāk ir ēdiena cenas ziemā. Diemžēl viss atdūras pret nākamo punktu.

Secinājums 2: Ar šādu budžetu nav iespējams veidot uzkrājumus.
Tiesa, to nemāk darīt cilvēki arī ar krietni augstākiem ienākumiem (un "treknie gadi" ar tiem sekojošo krīzi to ir skaidri parādījuši), bet tieši pie šādiem ierobežotiem ienākumiem tas ir ļoti svarīgi - iekrāt kaut ko nebaltai dienai. Un tās dienas ir mūsu dzīvē daudz un dažādas. Kaut vai komentāros var atrast virkni piemērus, ko komentētāji man novel - sasists logs, sāpošs zobs, negaidīta slimība, salūzis ledusskapis - visām šīm lietām nav kur paņemt naudu, ja Jūsu ienākumi robežojas ar minimālo algu, jo ir praktiski neiespējams šo budžetu saspiest vēl, lai sanāktu regulāri atlikt naudu šādā "fondā". Tātad - vai nu aizdevumi, vai nu mocošas sāpes, vai nu veselības/materiāltehniskas bāzes/utml. degradācija. Tas pats arī notiek gadījumā, ja ienākumi vēl samazinās, un no šejienes ir ceļš tikai uz dziļumu - tieši tāpat, kā to apraksta savā grāmatā "Dziļuma cilvēki" Džeks Londons (šeit angļu val. vai šeit krievu val.): "Ja nedēļas alga ir vienīgas, kas atdala strādnieku ģimenes no nabadzības, tad viegli saprast, ka viena mēneša bezdarbs ir saistīts ar neaprakstāmām mocībām un ciešanu, kuras sekas bezdarba upuri vairs nevar pārvarēt pat tad, kad iegūst darbu". Respektīvi, dzīvot, vismaz Rīgā, uz šādu budžetu noteikti nav iespējams.

Secinājums 3: Mūsu sabiedrība ir stipri saslāņota.
Mikroskopiska budžeta dēļ nācās atteikties no daudzām pierastām lietām - nevarēju aizbraukt uz ezeru/jūru peldēties, arī kafejnīcās ar draugiem tikties nesanāca, nerunājot nemaz par kaut kādām dārgākām izklaidēm. Arī darba vietā, neejot pusdienot ēdnīcā ar kolēģiem, biju daudz mazāk runājies ar tiem, ar kuriem nav ikdienā jāveic kopīgs darbs. Protams, mēneša laikā nekas traks nav noticis, bet ir skaidrs, ka ilgtermiņa dzīvojot uz šāda budžeta, mana sociāla interakcija ar apkārtējiem stipri samazinātos, kas novestu pie dziļākas izolācijas no sabiedrības. Bet visticamāk tās vietā nāktu jauna sabiedrība, no attiecīga slāņa, ar kuru varētu atļauties kopīgi izklaidēties un meklēt kopīgas tēmas sarunām. Tas ir spilgts piemērs tam, cik mūsu sabiedrība ir saslāņota pēc ienākuma līmeņa - kamēr gandrīz visas brīva laika nodarbes ir komercializētas, citādi nemaz nevar būt :(

Secinājums 4: Ja rūpīgi pieiet produktu izvēlei un mācēt gatavot, ēst uz šāda budžeta var veselīgi un garšīgi. Vismaz, jūnijā var..
Ir iespējams sabalansēt ēdienu tā, lai pietiktu visas vielas, vitamīni un minerāļi, bet ar šādu budžetu nesanāk neko daudz variēt. Gaļas, zivju un dārgu augļu/dārzeņu īpatsvars iepirkumu grozā sanāk neliels, bet to vietu vairāk un vairāk ieņem kartupeļi, rīsi, griķi un pārējie līdzīgi produkti. Vēl jo vairāk - gatavot lielākās porcijās ir izdevīgāk, līdz ar to sanāk vairākas dienas ēst vienu un to pašu... Bet šajā gadījumā tas ir drīzāk kulinārās iztēles trūkums - domāju, ka pieredzējušas mājsaimnieces varēs pagatavot daudz dažādu ēdienu no ierobežota skaita sastāvdaļu.

Secinājums 5: Ar minimālo algu nevar atļauties saslimt.
Zāļu cenas mūsu aptiekās ir nenormāli augstas! Par laimi, manā dzīvē reti kad vajadzēja pirkt "īstas" zāles pret kaut ko nopietnu, bet pat tas, ko var nopirkt bez receptes, ir šausminošās cenās. Joda 20ml pudelīte - 1,20Ls!!! Kalcija (pēc būtības - parastā krīta) 48 grami - 2.29Ls! Kāpēc Maskavā var nopirkt aptiekā pilnu vitamīnu kompleksu _uz gadu_ (365 tabletes) pa 4.50Ls, bet pie mums labākajā gadījumā uz mēnesi par šitādu cenu? Tiem vitamīniem vai jodam nevajag tak nekādu eirosertifikāciju, un ievedmuita arī nekāda nav. Diemžēl, tas ir vienkārši nenormāls overprice :(

Secinājums 6: Relaksēties uz minimālo algu arī nav viegli.
Visu laiku par kaut ko ir jādomā un jāuztraucās - ko tu ēdīsi šodien, ko tu ēdīsi rīt no rīta, vai tas ir jāuztaisa vai jānopērk vēl vakarā, ar kādu transportu tu vari tikt līdz kādai vietai, kā tu vari tikt atpakaļ, ja pulkstens rāda 23:00. Un tas pie tā, ka nekas negaidīts nebija noticis! Bieži vien manī bija vērojama nervozitāte un nemiers, kas man vispār nav īpaši raksturīgi. Jo vairāk, tā kā izklaides iespējas ir stipri ierobežotas, un pat karsta vanna izmaksā līdzīgi vakariņām, relaksēties var būt sarežģīti vienkārši naudas trūkuma dēļ. Acīmredzot, šeit ir jāmeklē kaut kādus gudrākus un iedarbīgākus veidus - meditācija, garīga attīstība, utml.

Secinājums 7: Ar minimālo algu gandrīz nav iespējams attīstīties.
Nevar atļauties nekādus kursus, nekādu izglītību, pat grāmatas pie to nenormālām cenām (starp citu - tāpat kā ar zālēm - tās cenas ir pilnīgi neizskaidrojamas) nevar īsti atļauties. Vienīgais veids, kā attīstīt sevi, ir pašmācības ceļā, lasot Internetā dažādus rakstus un pārpublicētās grāmatas. Bet ne visām lietām tāda pieeja ir efektīva, un par daudziem specifiskākiem tematiem brīvi pieejamas informācijas var vispār nebūt. Kā arī Interneta pieeja, ja par to nemaksā, var būt ļoti ierobežota. Tā kā attīstība gandrīz vai izkrīt. Pavisam pat nerunājot par tādām lietām, kā bērni - tie prasa daudz naudas, laika, kā arī noteiktu bezdarba periodu, tā kā tos nepavisam nevar atļauties :(

Secinājums 8: Dzīvojot uz šāda budžeta, paliek ļoti maz brīva laika.
Strādājot pilnu darba dienu, braucot ar sabiedrisko un staigājot lielus gabalus ar kājām, kā arī staigājot pa veikaliem un tirgiem lētāka ēdiena meklējumos, meklējot vienkāršas receptes un gatavojot to ēdienu mājās, paliek maz brīva laika kaut kam citam. Tas arī iespaido iepriekšējo punktu (ierobežotas attīstības iespējas), kā arī stipri traucē gadījumā, ja ir jārisina kaut kādas neikdienas darīšanas - bankā, valsts institūcijās, utml., kur darba diena praktiski sakrīt ar paša darba dienu. Bet no otras puses - jo mazāk brīva laika, jo mazāka iespēja iztērēt vairāk naudas. Oh, the irony :(

Secinājums 9: Cenu atšķirības līdzīgiem produktiem veikalos ir milzīgas.
Kā var piens maksāt no 0.26Ls līdz 0.59Ls litrā? Ja abi produkti nāk no Latvijas govs tesmeņa, un abi ir pasterizēti, un abās pakās ir 1 litrs, tad man grūti iedomāties, kā var veidoties šāda cenu atšķirība. Tas pats arī attiecās uz citiem produktiem - sieriem, maizi, alu, kefīru, dārzeņiem. Būtu tiešām interesanti no kāda dzirdēt - kādas tad var būt tik būtiskas atšķirības?

Secinājums 10: Produkti ar Latvijas brendiem zīmoliem nav Latvijas produkti.
Valmieras siers ir ražots Vācijā, Cēsu alus ir iepakots Igaunijā... Neesmu šo jautājumu dziļi pētījis, bet pa šo mēnesi man ir radies iespaids, ka Latvijā itin nekas cenā pieejams netiek ražots. Skumji :(

Secinājums 11: Rīgas Satiksmei būtu jāpardomā cenu politika.
Tas ir dīvaini, kad man par 4-5km braucienu ir jāmaksā 0.80Ls, jo to nav iespējams veikt ar 1 sabiedriskā transporta maršrutu, bet no Pļavniekiem līdz Bolderajai es varu tikt pa 0.40Ls. Tā kā tagad ir ieviesta elektroniska sistēma, manuprāt būtu loģiski vai nu tarificēt biļetes pēc attāluma/laika, vai nu atļaut bez maksas (vai ar nozīmīgu atlaidi) pārsēsties tajā pašā virzienā kādu laiku pēc brauciena. Tiesa, ja Rīgas Satiksmei jau tagad pietrūkst līdzekļu visu izdevumu segšanai, tur būtu stipri jāpiedomā, kā to visu noorganizēt, lai izdevumi nav lielāki par ienākumiem, bet visticamāk tur (tāpat kā daudzās vietās valsts pārvaldē) būtu jāpaskatās uz izdevumu pusi.

Paldies arī Jums, lasītāji un komentētāji, par Jūsu noderīgajiem padomiem un morālo atbalstu!